Pirmīt dvēsele bija tik plaša, ka varēja attīstīt tūrisma infrastruktūru tajā. Tagad ir periodisks gaļaks dzīvot. Un ne tā, ka suicidāli, bet patiesi gaļaks dzīvot.

Ir dienas, kad nekas neinteresē, visas manas rīcības ir priekšnoteiktas, jēgu nevar saskatīt nekam. Tādos periodos, kuri, starp citu, nav garāki par pāris dienām, laiks velkas tā, it kā fotona ātrums būtu sarucis divreiz. Katra komunikācija šķiet virspusēja, hobiji prātu nenovērš, dzert tādā mindsetā vēl neesmu mēģinājis. Un, kad noķeru sevi tādā stāvoklī, seko mentāls pizdi sev pa ribām, kjip, pietiks gribēt neko, sāc gribēt sievietes, naudu, ceļot, karjeru, bērnus, ģimeni, mašīnu, platekrāna smart tv, vai kas tur vēl vispār jāgrib šajā materiāli izpistajā pasaulē, bet nē, man visam ir pretarguments. Viss tiek norakts uz “nu un nah?”…

Tad tāda huiņa pāriet. Es nemanāmi atkal kļūstu mērķtiecīgs, perspektīvs, ahūns, interesantākais vīrietis tavā dzīvē.